Sveiks, Valsts prezident? Novembris 11, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: Latvija, Saeima, valsts pārvalde
1 comment so far
18.novembrī sāksies parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē, kas piešķir ievērojami lielākas pilnvaras tautas vēlētam Latvijas Valsts prezidentam. Varbūt pat nav tik būtiski, kura partija un kāpēc to ir iniciējusi – svarīgāk ir diskutēt par iespējamām sekām, kādas iestātos, ja šie grozījumi pēc pāris gadiem tiešām stātos spēkā.
Kad 5.Saeima 1993.gadā ievēlēja Gunti Ulmani par pirmo Latvijas prezidentu kopš neatkarības atjaunošanas, atbilstošajam Dienas komentāram bija virsraksts “Sveiks, Valsts prezident!” Diezin vai Diena, nemaz nerunājot par Citu Dienu, tik bērnišķīgu virsrakstu izvēlētos arī šodien, tāpat pats komentāra saturs būtu nopietnāks, profesionālāks. Tas ir normāli, ka mēs visi mācāmies un maināmies, gadiem ejot. Taču vai Latvijas sabiedrība gaidāmajam jaunajam prezidentam-vadonim spēs pateikt ko vairāk par “Sveiks, prezident”? Vai tie, kas parakstīsies un referendumā, ja tik tālu nonāks, balsos par minētajiem grozījumiem, apzināsies, ko un kāpēc atbalsta?
Papildus jau izskanējušajiem argumentiem publiskajā diskusijā, kura, cerams, turpināsies un attīstīsies, man ir vēl divi “pret”. Pirmkārt, pastāv teorija par “Pūļu gudrību”. 2004.gadā amerikāņu žurnālists James Surowiecki sarakstīja grāmatu “The Wisdom of crowds”, kurā minēti daudzi piemēri, kuros “stulbs pūlis”, sanācis kopā, spēj pieņemt pareizākus lēmumus un labāk novērtēt situāciju nekā atsevišķs indivīds, kas ir eksperts attiecīgajā jomā. Primitīvs piemērs - vairāki simti ļaužu, ja sarēķina to “vidējo” vērtējumu, spēj precīzāk noteikt vērša svaru nekā viens lopu zinātājs. Vairāku iemeslu dēļ šo principu nevar precīzi attiecināt uz Latvijas valsts pārvaldīšanu, tomēr pamatā es piekrītu apgalvojumam – iespēja, ka nejēgu bars kopā izdarīs muļķības, ir mazāka nekā ka kļūdīsies viens nejēga.
Varētu jau teikt – kāpēc nejēga, ievēlēsim spēcīgu prezidentu. Taču te ir otrais “pret” - es neesmu līdz šim dzirdējis nevienu piemērotu kandidatūru “jaunā” Latvijas prezidenta amatam. Šķēles, Šlesera un Lemberga “kandidatūras” nav uztveramas nopietni, jo līdzšinējā pieredze pierāda, ka šie kungi pa īstam “strādā” vien savās interesēs, bet viņu spējas vadīt valsti ir labākajā gadījumā viduvējas. Nav šaubu, ka Latvijā ir daudz labu cilvēku un pat labu politiķu, bet prezidentam, kam piešķirtas plašas pilnvaras, nepietiek ar būšanu “labam”; viņam ir jāpiemīt daudzām personiskajām īpašībām, zināšanām un prasmēm – spējai iedvest uzticību skeptiskajos latviešos, izpratnei par valsts pārvaldi, vadītāja prasmēm, svešvalodu zināšanām, komunikācijas spējām, spējai pieņemt lēmumus, taisnīguma izjūtai utt. Arī vēlmei kļūt par valsts vadītāju.
Protams, prezidentāla republika var būt pat ļoti demokrātiska un nenozīmē noteikti diktatūru (šajā ziņā ir nepareizi Satversmes grozījumu sakarā pieminēt Kārli Ulmani, kurš pie varas nāca nedemokrātiskā ceļā). Tomēr es pievienojos tiem, kas saka, ka Latvija šāda veida straujām pārmaiņām šodien nav gatava un ka minētie grozījumi paši par sevi nespēs atrisināt Latvijas galvenās problēmas - kaut vai to, ka vēlēšanas līdz šim parasti tikušas daļēji “nopirktas”. Es gan uzskatu, ka pašreizējā Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība nav pieņemama un atbalstītu prezidenta izvēles tiesību atdošanu tautai un nelielu viņa pilnvaru paplašināšanu, taču ne revolūciju Latvijas valsts pārvaldes sistēmas pamatos.
Cik liela ir iespēja, ka Satversmes grozītāju iecere izdosies? Galu galā grozījumiem būs nepieciešams 750 tūkstošu Latvijas pilsoņu atbalsts, bet tik lielu skaitu, kā jau pēdējos gados pierādījies, var piedabūt atnākt vienīgi uz vēlēšanām, turklāt tur balsots tiek par dažādām partijām. Balsstiesīgo politiskā aktivitāte, liekas, turpina mazināties. Un, ja tomēr atceramies pasākuma iniciatorus, tad lielākais kuriozs ir tas, ka Visu Latvijai! ierosināto grozījumu pieņemšana praktiski varētu notikt tikai ar krietnas daļas to simtu tūkstošu “civilokupantu” atbalstu, no kuriem VL! pie pirmās izdevības sola Latviju “dekolonizēt”…
Ko un kāpēc pēta VKKF? Novembris 10, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: kultūra, valsts pārvalde, VKKF
2 comments
Ministru kabineta pārraudzībā esošā Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) darbībai jau agrāk bijusi veltīta kritika un tā līdzekļu pārdales godīgums ir ticis apšaubīts. Taču izrādās, ka pēdējo gadu laikā VKKF ir ne vien pārdalījis finansējumu kultūras projektiem, bet arī SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” pasūtījis vairākus pētījumus, kuri kopā izmaksājuši 38 tūkstošus latu. Tiesa, acīmredzot pēdējo gadu laikā naudas straume ir apsīkusi un 2009.gadā pētīšanai atvēlēti vien nedaudz virs 2 tūkstošiem. Taču nav saprotams, kāpēc VKKF tādi pētījumi vispār ir bijuši vajadzīgi. Pētījumos par kultūras patēriņu Latvijā un kultūras sektora ekonomisko nozīmi ir atrodami vairāki interesanti secinājumi un atziņas, taču tā ir varbūt Kultūras ministrijai (KM), bet ne VKKF noderīga informācija. Šajā gadījumā VKKF pilda svešas funkcijas, kuru jēga nav saprotama.
Pētījumu jeb socioloģisko aptauju un to rezultātu analīzes lietderību varētu loģiski pamatot ar nepieciešamību izzināt sabiedrības paradumus un uzskatus, lai, pamatojoties uz tiem, noteiktu prioritātes kultūras projektiem. Taču pētījumos parādās vien secinājumi un tikpat kā nav ieteikumu, ko darīt tālāk, un trūkst paša VKKF slēdziena. Pētījumu rezultātus var interpretēt dažādi, piemēram, vai pastiprināti ir jāatbalsta tas, ko pieprasa “pūlis”, vai tieši otrādi – VKKF ar valsts budžeta līdzekļiem vispirms jāpalīdz tām jomām, kurām draud “izmiršana” to zemās popularitātes (ne obligāti zemās kvalitātes) dēļ?
Ne VKKF likumā, ne nolikumā starp fonda uzdevumiem nav minēta pētījumu veikšana vai sabiedrības paražu izpēte. Turklāt nav redzama saikne starp pētījumu rezultātiem un fonda pieņemtajiem lēmumiem. Taisnību sakot, vispār nav skaidrs, pēc kādiem principiem tiek definētas un mainītas VKKF prioritātes, ja neskaita vispārīgas atsauces uz “valsts kultūrpolitikas vadlīnijām”. Nav arī skaidru kritēriju, kuri liktu ekspertu komisijām izšķirties par pieteikumu apstiprināšanu vai noraidījumu.
VKKF darbībai ir jākļūst caurspīdīgākai un iedzīvotājiem saprotamākai, ja fonds vēlas pierādīt, ka dara ko vairāk par valsts naudas sadalīšanu starp “savējiem”. Turklāt arī KM publiskajos pārskatos nav atsauču uz minētajiem pētījumiem. Cik bieži valsts nauda tiek tērēta pētījumiem, kas veikti tāpat vien, pētīšanas pēc?
Vajadzīga Latvijai, nevis Eiropai Novembris 9, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: ES, VVF
1 comment so far
Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūra nu ir oficiāli izvirzīta Eiropas Savienības Padomes prezidenta amatam, sākta atbalsta parakstu vākšana un tiek aktīvi spriests, kādas vispār var būt izredzes kandidātei no Latvijas. Tāpat Latvijas publiskajā informācijas telpā izskan gan “Par”, gan “Pret”, gan neitrāli viedokļi. Es uzskatu, ka pat tad, ja VVF kandidatūra neizrādītos vēl viens “meteorīts” un cīņā par augsto amatu viņa izcīnītu sensacionālu uzvaru, Latvijai no tā būtu maz labuma.
Nav šaubu, ka bijušajai Latvijas prezidentei ES vadītāja amats nozīmētu jaunu karjeras virsotni un nav arī jābažījas, ka viņa ar jaunajiem izaicinājumiem nespētu tikt galā. Freibergai ir gan nepieciešamās personiskās īpašības, gan pieredze, gan valodu un pārējās prasmes, lai godam pildītu Eiropas līderes lomu nākamos divarpus gadus. Taču savā amatā viņa pārstāvētu ES un domātu par ES, no kuras Latvija ir tikai niecīga daļiņa, ja ņem vērā mūsu ekonomikas lielumu vai iemaksas ES budžetā. Turklāt pamatots ir aizrādījums, ka reti kurš ne-ganietis zina, no kuras valsts nāk bijušais ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans un pat ka ne-portugāļiem varētu būt grūtības pateikt EK vadītāja Žozē Manuela Barrozu tautību.
Patiesībā VVF daudz vairāk Latvijai šodien varētu palīdzēt, iesaistoties tās iekšpolitikā un kandidējot 10.Saeimas vēlēšanās vai nu jaunas partijas, vai SCP/JL/PS apvienības saraksta priekšgalā. Par spīti dažiem nesmukumiem VVF pagātnē, viņai izdotos piesaistīt vairākus “nesasmērējušos” domubiedrus, kuri līdz šim nav politikā darbojušies. Tas savukārt varētu likt doties pie urnām daudziem vēlētājiem, kas citādi paliks mājās un vēlreiz pārdomāt savu izvēli tiem, kas grasās atdot savu balsi par sīkpartijām vai kādu no “zagļiem-bet-kārtīgajiem-saimniekiem”. VVF vadīts saraksts būtu visnopietnākais oligarhu bieds.
Kāpēc tad bijusī prezidente ir gatava vadīt Eiropu, taču ne Latviju? Freiberga 8 gadu prezidentūras laikā pievērsa daudz uzmanības ārpolitikai, viņa jutās lieliski uz starptautiskās skatuves. Taču iekšpolitika viņu nekad nav īpaši interesējusi un arī tajā izcīnītie panākumi lielākoties ir bijuši saistīti ar Latvijas starptautisko tēlu. Skarbi runājot, VVF uzskata Latvijas politiku par pārāk prastu, lai būtu vērts ar to smērēties. Pat nestabilais Latvijas premjera krēsls nav nekas tāds, kura dēļ dabūt liekas galvassāpes un sacūkot savu reputāciju.
Lai arī Valdis Zatlers ir sevi labi parādījis Latvijas prezidenta amatā, viņam diezin vai kādreiz izdosies panākt tādu tautas atbalstu un politiķu respektu, kā to spēja VVF un kura, par spīti tam, ka viņai līdz šim nav bijuši skaidri definētas ekonomiskās nostādnes, noteikti būtu labāka Latvijas premjere par Šķēli, Šleseru, Lembergu, Urbanoviču, Zīli un pat Dombrovski. Kā to ir konstatējis viens no eksprezidentes politiskās biogrāfijas autoriem Pauls Raudseps, Freiberga kā politiķe ir īpaša ar to, ka viņu vada idejiska pārliecība, nevis personiskas intereses un ka viņa ar šo pārliecību spēj aizraut tūkstošus latviešu.
VVF nav pienākuma kļūt par valsts glābēju, tomēr, ja jau bez laimes lāča iztikt nevaram, tad labāk būtu, ja nāktu tāds, kas bez medus zagšanas pieprot arī smalkākas un godājamākas lietas.
Formula One 2009 Novembris 9, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: English, F-1, Formula One
add a comment
If I had to choose an appropriate song that could serve as Formula One anthem in 2009, I would propose the duo from “The Phantom of the Opera” where the managers of the Opera discuss the latest “success”:
Half your cast disappears,
but the crowd still cheers!
Opera!
To hell with Gluck and Handel –
have a scandal and you’re sure to have a hit!
2009 Formula One season was full of scandals, which often overshadowed the things happening on track. Nevertheless, fans did not seem to be frightened away – they were excited, shocked and furious, they actively commented and discussed the events but did not turn away from the sport. German fans watched F1 even more than last year as live broadcasts presented by RTL attracted slightly bigger TV audience than in 2008 (5.21m vs 5.14m), while market share grew even more, from 36.7% to 38.2%. One might blame FIA, FOTA, Max, Flavio and Lewis for their contribution to the damage done to the image of F1 but one must (silently) admit that sports need some “dirtiness” to be really attractive.
Yes, we had Liargate, Crashgate and a war between FIA and FOTA, which went so far that eight teams announced a breakaway series in June. But Lewis Hamilton does not really want to leave F1 and neither does McLaren or Ferrari. So everything, of course, went back to normal and F1 stayed alive. Ron Dennis, Flavio Briatore and Max Mosley are, however, not in the business anymore. In January, only a few would predict that F1 would see all these mighty men going during the season.
The thing is that Formula One is going through serious changes. F1 could not escape the economic crisis, it was a part of the crisis. The costs had become unreasonably high. F1 needed to become much less expensive and much more cost-effective and a lot still needs to be done to achieve this goal. Of course, such significant changes cannot happen without a lot of fuss.
Formula One has lost half of its manufacturers during last year as BMW, Toyota and Honda have left. But new teams are taking their place and I am sure that the whole hullabaloo will not become less attractive just because the new teams have smaller money bags. I think that the big manufacturers simply do not have that racing spirit and that flame burning inside, which is why they mostly cannot successfully compete with the “real” racing teams. Toyota F1 team always had a huge budget, yet it could not win a single race during its 8 years in F1. Manufacturers have been coming and going since the first F1 season (in 1950) and F1 has always survived.
In 2009, there were also many great moments on the track. The competition was very tight. 6 different drivers won a Grand Prix and 13 different drivers got on the podium. There was an astonishing twilight-night race in Abu Dhabi and a stopped race under the dark rain clouds in Malaysian sky. New names appeared on the winners’ list. Instead of championship battle between Ferrari and McLaren, we saw Red Bull and Brawn GP going for it. We also saw Force India on pole in Belgium and a Ferrari in the back of the grid for many races in a row. Even if there was not much more overtaking than in the previous years, the season was exciting and colourful.
I believe that Jenson Button is a great champion. He never gave up, fought hard until the end and scored points in 16 of 17 races. His competitors had their chances but they did not take them. You can doubt whether Button would be the best if all the current drivers had absolutely similar cars, but this kind of racing would not be F1 anymore. F1 is neither about the fastest car or the best driver, it is about the combination of a lot of things where driver’s ability to “become friends” with his car plays an important role. It is true that Button needs a perfect car to shine on the track but that does not make him an unworthy champion.
The future of Formula One looks promising. In 2010, we will not see that many rule changes as this year although refuelling ban and no-more-KERS are going to have remarkable influence the performance of the cars. We are going to have many new teams, which, hopefully, all will really bring it to the start of the new season. A lot of drivers are going to change the team with Alonso-Ferrari “marriage” being the most important move. Not even talking about the new track in South Korea and anything that could still pop up during the winter break…
Saeimas vēlēšanas gaidot Novembris 7, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.2 comments
10.Saeimas vēlēšanas būs pēc nepilniem 11 mēnešiem, kas ir gana maz, lai varētu sākt izteikt attiecīgas prognozes un minējumus. Ir pietiekami skaidrs, ka Šķēle, Šlesers un Lembergs mēģinās iegūt vēl vairāk varas, ka atkal būs “krievu” un “latviešu” partijas un ka priekšvēlēšanu reklāmas kampaņā tiks izmantotas gan pusgodīgas, gan negodīgas metodes. JL mēģinās uzsvērt Dombrovska un Repšes spēju izvest valsti no krīzes, savukārt pārējie norādīs uz valdības kļūdām un nepopulārajiem lēmumiem, paši cenšoties no tiem pilnībā norobežoties. Ir arī citi jautājumi, uz kuriem galīgās atbildes saņemsim nākamā gada 2.oktobrī.
Kas ievēlēs 10.Saeimu?
Politiķus neinteresē tas, cik liela daļa vēlētāju aiziet pie urnām. Ja vēlēšanās piedalās tikai 30% Latvijas pilsoņu un 6% jeb 20% no balsojušajiem izvēlas LPP/LC, tad Šlesers plati smaida, kaut gan ir saņēmis relatīvi niecīgu sabiedrības atbalstu. Tādējādi vēlēšanu galvenais jautājums varētu būt – cik daudz balsstiesīgo vispār aizies līdz iecirkņiem? Ir gaidāms, ka vēlētāju aktivitāte būs mazāka nekā pirms 4 gadiem.
Paradoksālā kārtā tieši LPP/LC, TP, ZZS un TB/LNNK piekoptā trulā politika var galu galā nodrošināt viņiem panākumus arī nākamajās vēlēšanās – ar nosacījumu, ja to spēja iedzīt vēlētājos riebumu pret politiku izrādīsies stiprāka par SCP, JL un PS spēju tos pašus vēlētājus pārliecināt, ka Latvijā ir iespējama arī “cita politika”. Ja oligarhu partijas būs pārliecinājušas pietiekami daudz potenciālo SCP/JL/PS vēlētāju par Latvijas politikas neizbēgamo samaitātību un atturēs viņus no došanās pie urnām, tad vismaz nosacīta uzvara oligarhiem būs rokā.
“Godīgo latviešu” izredzes
Netrūks vēlētāju, kam SCP, JL un PS apvienotais saraksts šķitīs vienīgā nopietnā alternatīva samaitātajiem oligarhiem. Tomēr minētais saraksts nevar paļauties uz to, ka “godīgo latviešu” birka vien nodrošinās tiem vēlēšanās kaut vai relatīvi ciešamus panākumus. “Godīgie latvieši” jau būs gana ilgi pabijuši pie varas un daudzu iemeslu dēļ paspējuši elektorātam apnikt un apriebties. SCP/JL/PS būs nepieciešama plaša un iedarbīga reklāmas kampaņa, vienota komanda un jaunas sejas.
SCP/JL/PS būs vajadzīgs arī spēcīgs līderis. Parasti premjera partijas premjera amata kandidāts ir pats premjers – banāli, bet loģiski. Taču šoreiz kopā ar Valda Dombrovska pārstāvēto partiju vienotā sarakstā gatavojas startēt vēl divas citas, turklāt pats Dombrovskis, iespējams, nav spēcīgākais no kandidātiem, ko trejsavienība var piedāvāt. Pavīdējusī ideja rīkot atklātu iekšējo sacensību starp potenciālajiem līderiem varbūt nav slikta, taču SCP/JL/PS nav daudz laika, ir jārīkojas ātri – konkurenti jau šobrīd ir diezgan skaidri pozicionējušies. Turklāt jautājums ir ne tikai par Ministru prezidenta kandidātu, bet arī par pārējiem “pirmās līnijas” cilvēkiem. Iespējams, katrā no trim partijām ir biedri, kuru lielais potenciāls līdz šim nav adekvāti novērtēts.
Kreisās politikas izredzes
Vai 10.Saeimas laikā redzēsim un jutīsim vairāk sociāldemokrātisku ideju, vairāk kreisas politikas nekā šobrīd? Ir vairāki apstākļi, kas par to liek šaubīties. Tomēr tieši tuvākajos gados, vispirms jau nodokļu sistēmas reformas ietvaros, būtu lieliska iespēja radīt pamatus lielākam sociālajam taisnīgumam Latvijas sabiedrībā.
SC līdz šim definējusi sevi kā kreisu partiju, tomēr ticams, ka “kreisu” to ir padarījusi mūžīgā opozicionāra loma – esot opozīcijā, ir daudz vienkāršāk solīt visiem visu, labi zinot, ka solītais nebūs jāpilda. Nonākot pie valdības grožiem, SC “kreisums” varētu izbālēt. Savukārt SCP pārstāvētās sociāldemokrātiskās idejas draud izšķīst saraksta partneru liberālismā, lai gan arī JL un PS sāk runāt par sociālās atbildības palielināšanas nepieciešamību. LSDSP iekļūšana Saeimā līdzinātos brīnumam, bet PCTVL “kreisums” ir tāds pats kā SC.
Pārējo partiju sludinātā ekonomiskā orientācija neliek šaubīties, ka tās pastāv, lai apkalpotu nelielu bagātnieku saujiņu. Šlesers intervijā NRA drosmīgi pārmet valdībai sociālā budžeta izdevumu nemazināšanu, Lembergs sapņaini runā par “lielburžuāziju”, kuras Latvijai trūkstot, bet TP Krauklis jebkura veida progresīvo vai cita veida bagātniekus skarošo nodokli sašutumā noraida, apgalvojot, ka nav taisnīgi cilvēkiem atņemt grūti nopelnīto un ka tad miljonāri parādīšot visiem, TP uzraudzīto VIDu ieskaitot, Lagzdiņa žestu un vairs vispār nekādus nodokļus nemaksāšot.
Patiesībā nelielas “trepītes”, t.i., neliela progresija mājokļa nodokļa vai nekustamā īpašuma nodokļa likmē nevienam neko ļaunu nenodarītu. Piemēram, pakāpeniska IIN palielināšana no 20% līdz 30%, atkarībā no bruto algas, diezin vai mudinātu daudzus bēgt uz Šveici. Progresīvo nodokļu pretinieki lieliski zina, ka neskaitāmās citās pasaules valstīs sekmīgi pastāv daudz stāvākas ienākuma nodokļa likmes “kāpnes”. Ēnu ekonomikas palielināšanās draudu piesaukšana tikai apliecina valsts mazspēju nodokļu nemaksāšanas apkarošanā. Vienlaikus šā gada jūnijā valdošā koalīcija bez sirdsapziņas pārmetumiem ar 70% nodokli aplika strādājošo pensionāru pensijas. Latvija savā ziņā ir īsts Rietumeiropas liberāļu neķītrāko ekonomisko fantāziju piepildījums.
Ticamākais scenārijs
SC uzvarēs vēlēšanās, taču, atšķirībā no Rīgas, tai arī kopā ar LPP/LC nepietiks balsu, lai izveidotu valdību, turklāt SC nemaz nopietni nepretendēs uz premjera amatu. Vienlaikus vairākuma Saeimā nebūs arī tur iekļuvušajām ZZS, TP un LPP/LC, jo labus rezultātus būs sasnieguši arī SCP/JL/PS. Pieņemot, ka SCP/JL/PS trūks gan politiskās drosmes, gan stratēģiskās viltības, lai izveidotu koalīciju ar SC, oligarhi varēs izvēlēties starp ideoloģiski tuvāko “krievu Tautas partiju” SC un “godīgajiem latviešiem”. Ņemot vērā SC pakāpenisko “legalizāciju” pēdējo gadu laikā, es prognozēju, ka oligarhi izšķirsies par labu koalīcijai ar SC un vai nu Šķēli vai Šleseru premjera amatā. Valsts prezidentam atliks vien noplātīt rokas, jo pati tauta tādu Saeimu būs ievēlējusi. Labā ziņa ir tā, ka 10.Saeimu vēlētājiem būs tiesības atlaist.
Bet vēl jau ir iespēja mainīt sižetu. Latvijas vēlētāji ir scenārija autori.
DTM vs F-1 Oktobris 29, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: autosports, DTM, F-1, Vācija
add a comment
Pirmā formula ir, iespējams, prestižākais, taču ne vienīgais autosacīkšu seriāls pasaulē. Daudzi autosporta fani dažādu iemeslu dēļ paralēli seko vai pat dod priekšroku citām sacīkstēm. Es šī gada otrajā pusē diezgan cītīgi sekoju Deutsche Tourenwagen Masters (DTM) jeb Vācijas salonauto čempionātam. Visus DTM posmus tiešraidē var vērot televīzijas kanālā ARD, arī neskaitāmi citu valstu kanāli pārraida čempionātu gan “dzīvajā”, gan atkārtojumos.
Nosaukt DTM par Vācijas čempionātu var gan tikai nosacīti. Tiesa, tur piedalās tikai Vācijas autoražotāji – Mercedes-Benz un Audi. Taču šosezon 4 no 10 posmiem notika ārpus Vācijas, bet 13 no 20 pilotiem nepārstāvēja Vāciju. Tātad “šovs” ir diezgan starptautisks.
No pirmā acu uzmetiena galvenā atšķirība starp DTM un F-1, protams, ir mašīnas – ja DTM automašīnas puslīdz atgādina tos spēkratus, kurus daudzi no mums paši ikdienā stūrē, tad F-1 “pildspalvām” ar sērijveida automobiļiem vizuālajā ziņā ir maz līdzību. Taču man interesantākas šķiet citas atšķirības.
DTM ir skatītājam tuvāks un dzīvelīgāks seriāls – tā apgalvo tā rīkotāji, un es viņiem piekrītu. DTM piloti, pirmkārt, netiek fiziski tik ļoti norobežoti no faniem, kā viņu kolēģi F-1. Braucēji arī sniedz intervijas TV gan iesildīšanās aplī (caur radiosakariem), gan tūlīt pēc izrāpšanās no auto. Sacīkstes vidū īsus komentārus žurnālistiem mēdz sniegt komandu vadītāji. Vismaz Lielbritānijas un Vācijas himnas par godu uzvarētājam izpilda profesionāls operdziedonis “dzīvajā”. F-1 nekā no tā visa nav. Tomēr reizēm rodas sajūta, ka DTM vitālais dabiskums ir drusku mākslīgs.
DTM ir ievērojami lētāks (gan komandām, gan skatītājiem), un tur valda sīvāka konkurence. Kvalifikācija ir tikai nedaudz atšķirīga no F-1, bet sacīkstes ir īsākas un ikvienam braucējam ir obligāti divi riepu mainīšanas pitstopi. Punktu skaitīšanas sistēma F-1 un DTM neatšķiras.
Daudzējādā ziņā DTM un F-1 ir cieši saistītas. Piemēram, DTM parasti izvēlas sacīkšu datumus tajās svētdienās, kad nav F-1 posma, lai nezaudētu būtisku skatītāju daļu. F-1 piloti bieži apmeklē DTM posmus kā skatītāji. Daudzi bijušie F-1 piloti atraduši jaunas “mājas” tieši DTM – visu laiku slavenākais piemērs ir divkārtējais F-1 čempions Mika Hakinens, kas startēja DTM no 2005. līdz 2007.gadam. Šobrīd DTM, tiesa, ar vājiem panākumiem, brauc bijušais F-1 pilots Ralfs Šūmahers.
DTM pilotu plejāde ir raiba. Bez F-1 ekspilotiem čempionāts pulcē gan jaunekļus, gan panākumiem bagātus veterānus – tikai pirms nedēļas DTM karjeru 42 gadu vecumā beidza astoņkārtējais Lemānas 24 stundu sacīkšu uzvarētājs Toms Kristensens (starp citu, F-1 jau sen nav bijis pilota, kas vecāks par 40 gadiem). DTM šobrīd piedalās arī bijušā F-1 čempiona Nikija Laudas dēls Matiass Lauda un divas sievietes – visi trīs gan pārsvarā brauc aiz muguras pat Ralfam.
DTM daudzējādā ziņā ir aizraujošāks par F-1, un tomēr liekas, ka tam pietrūkst Pirmās formulas glamūra. Vēl nezinu, cik uzmanīgi skatīšos DTM nākamajā gadā un vai izdosies aizbraukt uz kādu posmu klātienē. Pagaidām iespējams atskatīties uz 2009.gada sezonu, par kuru drīz noteikti būs pieejama arī grāmata un DVD. Diezgan labu DTM video izlasi piedāvā YouTube kanāls MT89Motorsports. Zemāk video redzami šīssezonas pēdējā posma pēdējie apļi, kuros vācietis Tims Šaiders ar otro vietu sacīkstē nodrošināja sev otro čempiontitulu pēc kārtas. Emotion pur.
Latvija Bernd das Brot acīm Oktobris 27, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: Bernd das Brot, Latvijas tēls, Vācija
3 comments
Publicitāte, ko Latvijai starptautiskajos medijos ir nodrošinājis viltus meteorīts, liek ne vien priecāties par to, ka atkal esam pamanīti, bet arī domāt par to, kādā kontekstā Latvijas vārds izskanējis. Tomēr pseidometeorītu liksim mierā. Par to jau izskanējis daudz viedokļu, un sabiedrības uzskati, liekas, dalās aptuveni 50/50 – puse uzskata, ka tas bija labs joks, puse domā, ka nepieļaujama ņirgāšanās.
Latvijas valsts tēls pasaulē, protams, nav nekas tāds, ko var būtiski ietekmēt viena reklāmas kampaņa CNN, viena ziņa par nodegušu pansionātu vai viens degošs klucis bedres vidū. Tomēr visas šīs un daudzas citas lietas kopā nemitīgi veido ārzemnieku priekšstatus par mūsu valsti. Paskatīsimies uz vienu no piemēriem, kas attēlo daļiņu no Latvijas „bildes” vecajā Eiropā.
Vācijas TV ir tāds ļoti populārs tēls „Bernd das Brot” (sīkāku aprakstu angļu valodā sk. šeit) – depresīva maizes ķieģelīša formas lelle ar pārāk īsām rokām. Bernds „darbojas” bērnu kanālā, taču viņa, līdzīgi kā Harija Potera, popularitāte ievērojami pārsniedz bērnu auditorijas robežas. Neskaitāmajos raidījumos ar Berndu ir piedalījušās vairākas vācu slavenības. Bernds pats būtu ne vien atsevišķa ieraksta, bet vesela bloga vērts, tomēr šoreiz ir interesanti atzīmēt, ka viņa šovos vismaz pāris reižu izskanējis arī Latvijas vārds. Un nav tā, ka raidījumu producentiem būtu īpaša interese par svešām zemēm – Latvija ir drīzāk izņēmums.
Pirmais, kas parādīsies, ievadot Google meklētājā „Bernd das Brot Lettland”, ir īss YouTube video jeb viena no Bernda pasaku parodijām. Pasaka saucas „Glob Globs un dobjais gulbis”. Reiz dzīvoja kāds iebūvēts skapis Glob Globs, kādu dienu viņš satika klibo klaunu… Un jā, uzsvērts, ka pasaka nāk no Latvijas. Vienīgais, kas par tādu latviešu pasaku neko nezina un kuram tā liekas plānprātīga, ir pats Bernds.
Otrajā, mazāk populārā fragmentā, Bernds ir privātdetektīva lomā un stāsta par runīgu informatoru, kas cita starpā runājot tikai latviski.
Varētu jautāt – nu un, kas tur sevišķs, ka Latvijas vārds ar ironisku pieskaņu izskan vācu TV? Tomēr ir vērts padomāt, kāpēc raidījuma veidotāji tieši Latviju izvēlējušies kā simbolu Eiropas (tikai?) nomalei. Kaķim Gārfīldam savulaik tāda „eksotiska” vieta bija Abu Dabi. Bernd das Brot producentiem acīmredzot Latvija un latviešu valoda šķiet tikpat eksotiskas padarīšanas.
Vai augstāk aprakstītais vērtējams pozitīvi vai negatīvi? Visticamāk, arī te pie vienota secinājuma nonākt būs grūti. Tajos pašos Bernda „šovos” bieži tiek pieminēta Vācijas pilsēta Bīlefelda (Bielefeld), kura Berndam ārkārtīgi patīk, jo esot visgarlaicīgākā pilsēta pasaulē (tai par godu Bernds pat iedziedājis dziesmu). Ja ne šis, tad man diezin vai kādreiz ienāktu prātā aizbraukt uz Bīlefeldu, tomēr tagad man tāda vēlme ir – jāredz taču vienreiz, kas tur tik garlaicīgs.
Kārļonkuļa meteorīts Oktobris 26, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: Latvija
2 comments
90.gadu sākumā pa Latvijas TV vairākas reizes tika rādīta kāda, liekas, amatieru teātra izrāde, kuras nosaukums bija „Un tomēr viņa griežas”. Sižets – kāds vecāko klašu skolnieks ir kārtējo reizi nokavējis mācību stundu. Kad skolotāja prasa paskaidrojumus, viņš izstāsta, ka viņu aizkavējis mājas pagalmā nosēdies citplanētiešu kosmosa kuģis, kura kapteinis cita starpā izstāstījis, ka Ašhabadā gaidāma zemestrīce. Izceļas skandāls, skolnieku sūta pie direktora, viņa vecākus sauc uz skolu. Taču atrodas kāds „frīks”, kas gatavs skolnieka versijai noticēt. Lieta tiek rūpīgi izmeklēta, citplanētiešu kuģa it-kā-nosēšanās vietā tiek konstatēta pastiprināta radioaktivitāte; pienāk ziņas, ka Ašhabadā tiešām zemestrīce, turklāt notikušo ir redzējis arī Kārļonkuls, kas mūždien staigā apkārt ar grabošu pudeļu pilnu čemodānu.
Galu galā tomēr nākas secināt, ka Kārļonkuls ir „redzējis” vien kārtējo pudeli, radiācijas mērīšanas aparāts pīkst katru reizi, kad to ieklapē, bet Ašhabadā lielākas vai mazākas zemestrīces notiek katru dienu. Vēl visai jezgai pa vidu minēto skolnieku nolaupa citplanētieši, tomēr no svešās planētas viņš suvenīru vietā klasesbiedrenei atved puķes, bet labākajam draugam – VEF radioaparātu.
Vērojot notiekošo šodienas Latvijā, minētā izrāde man prātā nākusi ne reizi vien, taču Mazsalacas „meteorīts” laikam ir līdz šim visspilgtākā „Un tomēr viņa griežas” atblāzma. Tiek izdarīta kāda trula nejēdzība, tai seko milzīga ažiotāža un pašpārliecināti „ekspertu” komentāri, kāds idiots iegūst mirkļa slavu, līdz vienā brīdī visi skaļi vai klusējot spiesti atzīt, ka atkal noticis „nothing special”.
Pagāja pietiekami ilgs laiks, kamēr „meteorīts” no gadsimta notikuma pārvērtās par „piemuļķoju!” Tika veikta sīkāka „krātera” izpēte, turklāt pārāk uzkrītošas kļuva sakritības – liesmojošais pikucis smuki nokrīt tieši blakus viesu namam, uzreiz blakus uzrodas puisis ar videokameru, kas ar uzspēlētu satraukumu komentē notiekošo, „nespējot” valdīt rupjības; bet zemes īpašniecei jau nākamajā dienā pie rokas ir biļetes, kuras par latu pārdot interesentiem.
Man šķiet, ka daudzējādā ziņā Latvija kopš padomju laikiem joprojām nav mainījusies. Šādi „meteorīti” regulāri „krīt” ne tikai Mazsalacā, bet arī Saeimā, valdībā, publiskajās diskusijās un citur. „Radiāciju” tikpat kvalitatīvi „mēra” arī, piemēram, ministrijās. Kārļonkuļu netrūkst nedz valsts pārvaldē, nedz privātajā sektorā, turklāt viņi ieņem visaugstākos amatus. Un, kamēr Latvijas valstī dienaskārtību noteiks Kārļonkuļi, kurus puišeļi vazās aiz deguna, tikmēr Padomju Latvijas stāsts dzīvos un uzvarēs – arī neatkarīgajā Latvijā, Eiropas tautu saimē.
Piezīme: kad rakstīju augstāk redzamās rindas, vēl nebija zināms, ka “meteorīts” patiesībā ir Tele2 reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Tas gan lietas būtību nemaina.
Zvēru dārza karogi Oktobris 18, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: Diskusiju kultūra, Latvija, Nacionālisms, Saeima
1 comment so far
Ingmāra Līdakas (ZZS) AIZVER MUTI! ir kļuvis par jaunu hītu Latvijas interneta vidē, nu jau pieejams arī attiecīgs mobilā telefona zvana signāls. Tomēr, pingvīniem sērfojot uz vispārējas sajūsmas viļņa, otrajā plānā, ja ne pavisam nepamanīta, ir palikusi diskusija par attiecīgo priekšlikumu “Latvijas valsts karoga likumam”, kuras spilgtākais moments bija Nikolajam Kabanovam (SC) veltītais uzbļāviens.
“Apkaunojošo” priekšlikumu bija iesniedzis JL deputāts Igors Aleksandrovs. No “kreisā” spārna to aizstāvēt tribīnē nāca vien Kabanovs, kurš pateica, ka atbalstīšot un ka nesaprotot, kāpēc tik ilgi jādiskutē par tik nenozīmīgu jautājumu. Tikmēr “latviešu” spārna partiju deputāti debatēja vairāk nekā stundu. Līdaka, šķiet, bija dzirdējis kādus izsaucienus no “kreiso” flanga, kuros saskatīja Latvijas valstiskuma apdraudējumu un kas izraisīja viņa “uzstāšanos”.
Aleksandrovs vēlējās ar likumu noteikt, ka Latvijas valsts karogs privātpersonām obligāti jāizkar vien 4.maijā un 18.novembrī. Diemžēl atbalstītāju loģiskie argumenti palika nesadzirdēti – obligāta prasība izkārt valsts karogu demokrātiskajās valstīs parasti neeksistē, kur nu vēl 14 dienas gadā. Tā vietā, lai konstruktīvi apspriestu dažādas alternatīvas, ierosinājums tika ātri vien pārvērsts par kārtējo sēriju no ziepju operas “Melns un balts”, kurā jebkas un jebkurš, kas ir pretrunā ar “pareizo” latviešu priekšstatiem par nacionālu valsti, tiek pasludināts par Latvijas valstiskuma apdraudējumu. Galu galā Aleksandrovs, acīmredzami sakaunējies par izraisīto ažiotāžu, priekšlikumu atsauca.
Manuprāt, pastāv vairāki argumenti par labu obligātās karoga karināšanas biežuma samazināšanai, pat ja Aleksandrova piedāvātais variants nav labākais. Piemēram, vai pārlieku bieža karoga izkāršana nedevalvē simbola vērtību? Ja uzvalku velk divreiz gadā, ir īpaša sajūta, kura pazūd, ja to sāk vilkt regulāri. Ja jau pēc principa “jo biežāk, jo labāk”, tad vajadzētu vienkārši pavēlēt pie jebkuras ēkas Latvijā nepārtraukti plivināt sarkanbaltsarkano. Vai karoga četrpadsmitkārtēja izkāršana veicina patriotismu un vēlmi uzzināt vairāk par dzimtenes vēsturi? Varbūt tomēr vajadzētu sākt ar Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu skolās? Saeimas “nacionālistu” darbībā vienmēr ir bijis daudz divkosības. Jāatgādina, ka 4.maijs par svētku dienu tika pasludināts tikai 2002.gadā, bet papildus brīvdiena gadījumos, kad 4.maijs vai 18.novembris ir nedēļas nogalē, pienākas tikai kopš 2007.gada.
Es neuzskatu, ka vajadzētu atteikties no karoga izkāršanas vispār, tomēr esošajai kārtībai ir alternatīvas. Piemēram, karogu ar sēru lenti izkārt vien 17.jūnijā, jo deportācijas uz Sibīriju un genocīds pret latviešu tautu patiesībā bija sekas Latvijas okupācijai. Savukārt 11.novembrī varbūt vajadzētu ne vien izkārt karogu, bet arī neiet uz darbu, jo tas nenoliedzami ir ārkārtīgi svarīgs datums Latvijas vēsturē. Lāčplēša dienas kā brīvdienas dēļ varētu pat, ja nepieciešams, atteikties no citas “sarkanās” dienas, piemēram, Otrajām Lieldienām.
Kas attiecas uz Līdaku – viņš, manuprāt, ir izturējies neadekvāti un deputāta necienīgi. Parlamenta locekļi, protams, reizēm var izmantot netipiskus komunikācijas veidus (kā Lāča dziedāšana). Taču nevajadzētu nolaisties līdz Kalvīša savulaik piesaukto “tirgus bābu” līmenim. Tiem, kas citādi nespēj, patiesi vēlams palikt zvēru dārzā un no Saeimas tribīnes turēties pa gabalu.
Pret prezidenta Šķēli Oktobris 15, 2009
Posted by Sestdienis in Uncategorized.Tags: Tautas partija, Zatlers, Šķēle
1 comment so far
Tautas partijas Baltais Tēvs Andris Šķēle ir pieteicies ne vien atkal vadīt partiju, bet arī atkal kļūt par premjeru. Arī publiskajās diskusijās un komentāros Šķēlem paredz vai nu neko, vai premjera posteni. Taču, lai Šķēle kļūtu par premjeru un izglābtu Latviju, Valsts prezidentam viņš vispirms jānominē šim amatam. Un Valda Zatlera pilnvaru termiņš beigsies tikai vasarā pēc 10.Saeimas vēlēšanām.
Zatlera ievēlēšanas dienā laikraksta Diena pirmo lappusi rotāja milzīgs uzraksts: “PRET ŠĶĒLES PREZIDENTU”. Un jautājumi – atbildes: “Par kādu prezidentu šodien balsos deputāti? Labāko Latvijai? Labāko politbiznesam un Šķēlem? Šķēles sarūpētā prezidenta amata kandidāta Valda Zatlera gatavotā nākotne ir…”
Diena toreiz pasludināja Zatleru par Šķēles marioneti, pamatojoties uz dažiem Šķēles izteikumiem (Šķēle jau laicīgi apgalvoja, ka zinot, kurš būs prezidents un vēlāk veltīja Zatleram atzinīgus vārdus) un faktu, ka viņš bija piedalījies vienā no zoo-tikšanās reizēm, kurā politiskie spēki sprieda par Zatlera atbilstību amatam. Nav šaubu, ka Šķēles, tāpat kā Šlesera, piekrišana tajā brīdī bija nepieciešama un ka bez tās nevarētu ievēlēt nevienu kandidātu. Tomēr ir būtiska atšķirība starp oligarha akceptētu prezidentu un oligarha vadītu prezidentu. Nekad nav bijis skaidru pierādījumu tam, ka Šķēle “raustītu” Zatleru “aiz diedziņiem”, drīzāk apstiprinājies, ka tā nav.
Zatlers kopš ievēlēšanas ir darījis visu, lai sagrautu sākotnējos priekšstatus par sevi un pierādītu savu neatkarību. Ne ar vienu citu partiju prezidents tā nav ķīvējies, kā ar Tautas partiju. Divas reizes Zatlers izbrāķēja TP premjera kandidātu Zalānu, turklāt jau savlaicīgi paziņoja, ka Kalvīša valdība zaudējusi tautas uzticību un tai jāatkāpjas. No TP puses prezidentam vairākkārt uzbruka vecbiedrs Gundars Bērziņš. Šķēles nominēšana premjera amatam no Zatlera puses būtu gan sava veida atkrišana atpakaļ pagātnē par divarpus gadiem, gan “out-of-character”, gan psiholoģiski smaga. Var diezgan precīzi iztēloties, kā to uztvertu sabiedrība.
Vai Zatleru būtu iespējams piespiest? 67 Saeimas deputātiem ir tiesības atlaist prezidentu no amata. Taču tāds solis nozīmētu patiesi lielu vienotību cīņā par Balto Tēvu, kuram sabiedrībā, visticamāk, ir (vēl) mazāks atbalsts nekā Zatleram. Neesmu pārliecināts, ka daudzšķautņainā Saeima būtu gatava vienoti atlaist Zatleru tikai tāpēc, lai pēc tam, ar “dajebkāda” prezidenta starpniecību, vienoti ieceltu premjera amatā Šķēli. Vēl partijas var ietiepties un vienkārši nepiekrist citam premjera kandidātam, taču tādā gadījumā Zatleram pastāv iespēja ierosināt Saeimas atlaišanu, un 9.Saeimas izmešanai miskastē netrūktu arī citu iemeslu.
Manuprāt, Zatlera faktors ir galvenais iemesls, kas neļaus Šķēlem nākt pie varas jau šīs Saeimas sasaukuma laikā. Par 10.Saeimu – ļoti daudz kas būs atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Tauta būs devusi uzvarējušajām partijām svaigu uzticības mandātu un, ja spēku samērs nākamajā parlamentā būs tāds, ka Zatleram atliks vien izšķirties starp SC kandidātu, Šleseru un Šķēli, tad visādi var gadīties, bet tad arī latviešu tauta Baltā Tēva ceturto atnākšanu būs godam nopelnījusi.
